Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘Pūpes platforma’ Category

 1877. gadā, būvējot Rīgas-Tukuma dzelzceļu, tagadējās Babītes stacijas vietā tika izbūvēta segta pasažieru platforma ar nosaukumu Pupe ( arī Puhpe). Tas tika aizgūts no tuvumā jau tolaik vairāk kā 100 gadus esošā Pūpes kroga.

Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnijas iniciators bija cariskās Krievijas satiksmes ministrs, kurš 1872. gada 1. jūlijā ierosināja privātajām dzelzceļu biedrībām sākt attīstīt dzelzceļu tīklu Latvijas teritorijā, tostarp,  atklāt  satiksmi starp Rīgu un Tukumu, pateicoties jūrmalas kūrvietām īpaši domātu pasažieru pārvadāšanai.

1873. gada 8. februārī – Rīgas rātskungam Aleksandram Faltinam tika izsniegta koncesija Rīgas–Tukuma Dzelzceļa sabiedrības izveidošanai. Jaundibinātais uzņēmums dzelzceļu sāka būvēt 1875. gada 13. maijā inženiera P. fon Getes vadībā. Satiksmi pa 58 km garo vienceļa līniju atklāja pa posmiem – no Zasulauka līdz Majoriem – 1877. gada 25. jūnijā.

  Ar šo brīdi  nedaudzo pieturvietu sarakstā stabilu vietu ieņem Pūpe.

Kopš 1891. gada Rīgas–Tukuma dzelzceļu sāka ekspluatēt valsts.

1895.gadā to iekļāva Rīgas–Orlas dzelzceļa  struktūrā.

1931.g.maijā ar otra paralēlā sliežu ceļa izlikšanu posmā Babīte – Zasulauks  tiek pilnībā pabeigta

Rīgas – Dubultu iecirkņa otrā sliežu ceļu izbūve.

1950. gadā, praktiski vienlaikus ar Daugavas tilta atjaunošanu, tiek elektrificēts Rīgas–Dubultu iecirknis.

1. Pasaules kara gados  vācieši esot uzbūvējuši vairākus desmitus kilometru garu kara lauku dzelzceļu no Pūpes stacijas Kalnciema virzienā. Visticamāk, to lika pa t.s. veco Kalnciema ceļu, kas no Slokas ceļa atzarojās netālu no pārbrauktuves un gāja uz Piņķiem. Dokumentālas liecības par to pagaidām nav atrastas, bet tā varētu izskaidrot faktu, kāpēc šo ceļu klāja plaukstas biezuma koka plankas, kā dēļ vietējie iedzīvotāji šo ceļu bija iesaukuši par Blankoto ceļu. Visticamāk plankas savulaik kalpoja par sliežu gulšņiem. Plankas bija tik labas, ka vēl 20.-to gadu beigās, kad tuvējiem saimniekiem bija uzlikts par pienākumu sakopt kādu ceļa gabalu un par to ņemt tās plankas savām vajadzībām, vairāki saimnieki tās izmantoja savu māju celtniecībā, piemēram, Ceriņi, kā arī Stūrīši.

Par Pūpes stacijas veidolu uzskatāmu liecību nav. Sākotnēji tā bijusi segta platforma. Iespējams, Pēterburgas arhīvā glabājas kādas foto liecības vai projekta skices kopā ar citiem ar Rīgas-Tukuma dzelzceļu saistītiem materiāliem, ko Latvijas Dzelzceļa muzejs līdz šim nav ieguvis savos krājumos. Ir arī versija, ka par stacijas ēku varēja kalpot no ratiem nocelts preču vagons . Tā bija tolaik samērā izplatīta prakse – preču vagonus izmantot dažādām saimnieciskām vajadzībām. “Latvijas kareivis” 1931.gada 16. augusta rakstā par brāļu kapu pieminekļa atklāšanu norādīts, ka I Pasaules kara laikā pie Pūpes stacijas jau 1916. gadā atradies vilciens-lazarete. Voldemāra Branka frontes romānā “Kauju negaisos: kara gaitu apraksti Rīgas frontē 1915.-1918. gadā” aprakstīts (diemžēl bez laika piesaistes) vesels sanitārtransportvilciens, kurš stāv uz sliežu nozarojuma, ar daudzskaitlīgu personālu. Vai Bermontiādes laika (1919.) vagoniņš – lazarete būtu viens no šī vilciena sastāva nocelts vai no jauna uzstādīts – par to ziņu nav. Mariss Vētra savās “Div’Dūjiņās” apraksta tieši šādu vagonu, kurš cīņu laikā pret Bermontu 1919.g.8.oktobrī tieši pie Pūpes stacijas kalpoja par lazareti un deva viņam pajumti, kad, atkāpjoties uz Rīgu, viņu  šeit ievainoja. Arī V. Branks citā savā romānā – “Gājiens pret Nāvi” – piemin šo pašu Pūpes lazareti. Savukārt 1923.gadā izdotajās 9. Rēzeknes kājnieku pulka GAITĀS no 1919.g.9.augusta līdz 1922.g.9.augustam, ko aprakstījuši kapteinis Gravelsins un virsleitnants Sudrabs, ir publicēta Latgales Divīzijas komandiera pulkveža Krišjāņa Berķa 1919.gada 9.novembra pavēle Nr.010, kurā cita starpā minēts: ” §6. Divīzijas telefonu centrāles : Pupes stacija …., §7. Divīzijas pārsienamais punkts pie Pupes stacijas, §8. Kaujas laikā es atradīšos Pupes stacijā.” Tātad stacija un lazarete bija dažādas lietas, turklāt stacijai vajadzēja būt piemērotai kļūt par komandpunktu novembra apstākļos.

Katrā ziņā stacija savu funkciju pildīja līdz pat 1925.gadam, kad laikraksta Сегодня piektdienas, 1925.g.26.jūnija numurā lasām:

“Dzelzceļa pārvaldē ierosināts jautājums par Pūpes stacijas atjaunošanu, kas pašreiz ir pussabrukusi, no dēļiem sanaglota būda”.

Tamāra Čēmas kundze vēl atceras, kā kādu dienu 1925.gadā piebrauca preču platforma, iecēla preču vagonam līdzīgo stacijas būdu ar visu Pūpes uzrakstu un aizbrauca sākotnēji Jūrmalas virzienā, tad apstājās un pēc brīža devās prom Rīgas virzienā. Būda esot stāvējusi aptuveni tagadējās stacijas vietā. Pagaidām varam vien minēt, kas tā bija par būdu – stacija vai bijusī lazarete, bet varbūt abas vienā…

Advertisements

Read Full Post »